ATBILDES PA SAVAM: LELDE DREIMANE

ATBILDES PA SAVAM: LELDE DREIMANE

Lelde Dreimane. Dailes teātra aktrise. „Bitīt’ matos” Fanija. Vienkārši jautājumi un Leldes ATBILDES PA SAVAM.

 

Vai tas bija Tavs bērnības sapnis – kļūt par aktrisi?

-          Nē, man nebija tādas sapņu profesijas tai laikā. Man tiešām nebija tādu nekādu bērnības sapņu – ne par aktrisi kļūt, ne par frizieri. Šādā ziņā, laikam, esmu neinteresanta.

Kad bija tas brīdis, kad saprati, ka ir jāvirzās uz teātra pusi?

-          Biju pabeigusi vidusskolu, aizbraukusi uz Parīzi. Tur strādāju kā modele. Sapratu, ka tā modeļu dzīve nav piemērota man. Izdomāju, ka braušu uz Latviju mēģināt stāties Kultūras Akadēmijā uz aktieriem. Man ļoti paveicās, jo tieši tajā gadā notika aktieru uzņemšana, attiecīgi aizgāju uz sagatavošanas kursiem pie Annas Eižvertiņas un arī izturēju tās četras kārtas – rezultātā mani uzņēma aktieros.

Kas bija Tava pirmā loma teātrī?

-          Mana pirmā loma teātrī bija Frankenšteina radība izrādē „Frankenšteins”. Man bija jābūt tādai kā mistiskai būtnei, ieģērbtai miesas krāsas triko un ar puantēm kājās, kā arī ar plīvuriņu uz galvas. Izpildīju dīvainas kustības.

Kāda ir tā sajūta, kad piedzīvo pirmo lielo izrādi?

-          Es biju pārbijusies kā diegs! Kājas trīcēja nežēlīgi. Jau tāpat uzejot uz lielās Dailes teātra skatuves, kājas trīc, bet man bija tas viss pastiprināti, jo man kājās bija puantes! Tas bija neiedomājami! Es nemitīgi atkārtoju mantru:” Stringras kājas – vieglu garu! Stingras kājas – vieglu garu!”.

Pirmstam biji stāvējusi uz puantēm?

-          Nekad dzīvē!

Kādi ir sagatavošanās procesi lomām?

-          Par Frankenšteinu – tas bija katru dienu Dailes teātra vienā no mēģinājumu telpām, sildīju un ievingrināju pēdas. Uz pamazām, pamazām – līdz uzkāpu uz puantēm.

 Man nav konkrēts kopīgs rituāls – katrai lomai ir kaut kas cits. Izlasot lugu man ir skaidrs aptuveni, kāds tas tēls varētu būt, bet mēģinājumu procesā arī pievienoju kādas iezīmes tēlam. Tas viss mainās un pirmizrādē arī notiek kādas izmaiņas. Ar katru izrādi tam tēlam notiek neliela izaugsme – kodols paliek tas pats, bet tomēr nāk kaut kas arī klāt.

 Līdz šim vissmagākais tēls būtu Bonija. Bija smagi, jo Bonija ir sieviete, kura mīl vīrieti, kurš viņu vairs nemīl. Tā ir mīla bez pretmīlas. Tas ir tas pats, pats sāpīgākais.

Kā pavadi brīvo laiku? Kādi ir Tavi hobiji?

-          Man patīk braukt uz manas mammas zemi Kurzemē. Pie upes krastā – tā ir ļoti skaista vieta. Patīk braukt atpūsties, zarus pagriezt – vienkārši pabūt tur. Tā nav pat apdzīvota teritorija – tas man ļoti patīk!

Kad ir sezona, tad man patīk doties sēņot. Eju mežā un varu tur pavadīt stundām ilgi. Arī lasu, kad ir laiks. Savukārt ziemā ir snovbords. Es iemācījos braukt ar snovu pirms četriem gadiem – man tas viss ļoti ātri sanāca. Pirmajā sezonā sāku pamazām palekties, atrauties no zemes. Otrā sezonā jau biju augšā kalnā – sāku pa tramplīniem lēkāt. Visi brīnijās par mani! Pēc tam sapratu, ka negribu pa nekādiem slaidiem vai metāla trubām slidināties. Es tomēr gribu sargāt sevi, negribu traumas. Vasarā ir sērforšana, bet tur esmu pilnīga iesācēja. Tādi ir mani hobiji – aktīvais dzīvesveids!

Kā ir ar ēdienu gatavošanu?

-          Man ļoti patīk! Man ļoti patīk gatavot kartupeļu biezputru – it kā tik vienkārši, bet ļoti, ļoti garšo un viens no mīļākajiem ēdieniem!

Vai tas arī ir tas, ko vislabāk proti pagatavot?

-          Neuzskatu, ka man būtu kāds tik īpašs ēdiens. Auksto zupu es ļoti labi taisu. Nu, vismaz man tā liekas, haha! Tad arī tās Tom Kha zupas – ar kokosa pienu. Gatavot man patīk tad, kad man ir laiks; pameklēju receptes, aizeju uz veikalu un nopērku visu nepieciešamo.

Tagad par mūziku. Kādus izpildītājus klausies? Varbūt ir kāds konkrēts žanrs, kas ļoti iet pie sirds?

-          Man bija viens brīdis, kad klausījos Šopēna daiļradi – tā visu laiku skanēja! Man ir tāds „joks” – ja man iepatīkās kāda dziesma, tad es to klausos uz riņķi! Visu laiku līdz apnīk. Tad vairs to negribu dzirdēt, haha.

Mīļākās puķes?

-          Rozes liekas ļoti skaistas. Kādreiz mīļākās puķes bija saulespuķes. Es pat nezinu kāpēc tā biju izdomājusi, bet tā tas bija. Saulespuķes ir skaistas, bet tās pat īsti nesmaržo. Ļoti masīvas. Man patīk, ja puķes smaržo.

Kas ir Tav sapņu loma?

-          Trešajā kursā tā bija Nastasja Fiļipovna no Dostojevska „Idiots”, kuru toreiz uzveda Pēteris Krilovs. Es trešajā kursā šo lomu spēlēju, bet sapratu, ka man vajag pagaidīt vēl desmit gadus, lai tādu sievieti spētu nospēlēt. Ceru, ka būs tāda iespēja nākotnē.

Bērnības mīļākā pasaka?

-          Manas mīļākās pasakas bija tās, ko man mamma stāstīja. Viņa tās pati izdomāja, sižets visu laiku attīstījās un es pati arī varēju iesaistīties un izdomāt notikumus.

Bērnībā iecienītākais našķis?

-          Noteikti čipsi, jo mamma neļāva tos ēst. Diemžēl ne čipsus, ne koka-kolu. Atceros, ka ar mammu aizbraucām pie manas draudzenes – mammas savā starpā draudzējās un tad arī mēs, un bija atvestas košļeņu kastes no ārzemēm. Tie bija deviņdesmitie un tajā laikā neko tādu te nevarēja dabūt. Kaste tika mums uzdāvināta – man un māsai. Mājās aizbraucot, mamma tās izsvieda ārā un teica, ka „saviem bērniem šādu indi nekad nedos!”.

Čipsus pati pa kluso pirku. Man bija tāda ziemas jaka, kur biju izveidojusi slepeno kabatu. Kad mamma mani sūtīja uz veikalu pēc produktiem, tad viņa arī iedeva naudiņu, bet es pratu samenedžēt, ka man arī kaut kas paliek pāri un ir iekrājumi. Un kad gāju uz veikalu, tad tos čipsus ieliku savā jakas māņu kabatā. Atdevusi mammai produktus, pa kluso gāju pēc saviem čipsiem, kas bija paslēpti. Tā mēs ar māsu varējām nedaudz uzdzīvot!

 

Labākais padoms, ko kāds ir devis.

-          Tas nebūs nekāds jaunatklājums -tici sev. Uzticies savai intuīcijai. Paļaujies uz sevi. Tici savai iekšējai balsij.

Mums katram ir gadījušās kaut kādas kļūmes darbos –  pastāsti par kādu, kas ir atgadījusies ar Tevi.

-          Man ir bijušas pāris diezgan muļķīgas. Piemēram, ir piecas minūtes pirms izrādes „Reāli sliktie puiši”, visi jau esam kostīmos. Un man dīvainā kārtā likās, ka izrāde sākās ar aizvērtu priekšskaru. Ir viena cita komēdija, kurai ir aizvērts, bet ne šai. Nu, lūk, un mēs ar kolēģi Kasparu Zāli muļķojamies pirms izrādes un es viņam draudu:” Es tevi tulīt uzgrūdīšu uz skatuves!” Un viņš man atbild:”Jā, jā. Grūd, grūd!” Tad nu es saku:”Labi, es tad pati tulīt uziešu!” Tad es arī uzeju un joprojām esmu pilnā pārliecībā, ka ir ciet priekšskars, taču tur tā nav! Skatos un tur tak man pretī ir pilna zāle ar cilvēkiem! Pagriezos un aizsteidzos prom.

 

Mums katram ir kaut kāda prasme, ko citi nezina, ka pieprotam – secret talent. Kas būtu Tavējais?

-          Jā, man ir, ir! Ja kas – es varu būt kurpnieks, jo man labi sanāk salabot savus apavus. Vienreiz mēģināju būt pulksteņu meistars, taču man nesanāca to siksniņu salabot. Es varētu būt mazo lietiņu meistars. Man ir arī šujmašīna, taču vēl neko ievērojamu neesmu uzšuvusi.

Vai seko līdzi kādam seriālam?

-          Jā, protams, sekoju līdzi savam seriālam „Bitīt’ matos”. Man vienu brīdi patika „Parks and Recreation”, „Vikings”. Esmu skatījusies arī „Big Bang Theory”.

Filma, ko nekad neapniks skatīties?

-          Kādreiz tas bija „Titāniks”. Likās, ka nekas ģeniālāks par to nav radīts un to varēju non-stop skatīties. 

Atbildēt

Copyright © AS RADIO SWH. All rights reserved.